Zināt, ir tādas frāzes-marķieri. Sarkanie karogi, kuriem vajadzētu ne tikai darīt piesardzīgu, bet likt bēgt, ko kājas nes. Un, ja 20 gadu vecumā mēs šos karogus noturam par svētku ilumināciju, tad 50 gados mums jau ir iebūvēts vīriešu vēstījumu dekoderis
Jana, piecdesmit gadus veca sieviete, stalta, kopta, ar labu amatu bankā un dzīvokli Staļina laika mājā, šo dekoderi ieslēdza uzreiz, tiklīdz satika Aigaru. Viņam bija piecdesmit trīs. Izskatījās viņš… nu, kā vīrietis, kurš uzskata, ka viņa galvenais kapitāls ir “bagāta iekšējā pasaule”. Nobružāta žakete, sapņains skatiens, viegls rugājs (nevis moderns, bet no slinkuma) un neatzīta ģēnija aura. Viņi iepazinās izstādē. Jana turp devās kopā ar draudzeni, bet Aigars tur, acīmredzot, sildījās.
Viņš piegāja pie viņas brīdī, kad viņa mēģināja saprast, ko simbolizē ķieģeļu kaudze zāles centrā.
— Tā ir būtes dekonstrukcija, — viņš kvēli noteica, uzpūšot Janai lētas tabakas un vakardienas filozofijas aromātu. — Vai jūs arī jūtat šīs eksistenciālās skumjas?
Jana skumjas nejuta. Viņa juta, ka viņai sāp kājas jaunajās kurpēs un ka viņa grib kafiju. Bet Aigars bija neatlaidīgs. Viņš spriedelēja par materiālās pasaules niecību un rezultātā izlūdzās atļauju pavadīt Janu līdz metro. Pirmajā randiņā parkā (jo “kafejnīcas ir banalitāte un troksnis”) Aigars daudz runāja par sevi. Par to, ka viņš ir radoša personība. Ka viņš raksta gadsimta romānu. Ka pasaule ir nežēlīga pret talantiem. Bet pēc tam, skatoties Janai acīs, pateica to pašu frāzi.
— Janiņ, tu esi tik brīnišķīga. Ne tāda kā tās mūsdienu plēsoņas. Man nav svarīgi, cik sieviete nopelna. Man svarīga ir viņas dvēsele.
Un tieši šeit Janai galvā nostrādāja tas pats dekoderis
“Uzmanību!” — iesaucās intuīcija. Tāpēc, ka tad, kad pieaudzis vīrietis 53 gadu vecumā pirmajā randiņā saka sievietei “man nav svarīgi, cik tu nopelni”, tas gandrīz vienmēr nozīmē vienu: vīrietim nav naudas. Tas ir tulkojums no vīriešu-romantiskās valodas uz sieviešu-reālistisko. Bet Jana kā pētniece-naturāliste nolēma pavērot notikumu attīstību. Interesanti taču. Un arī vakaros vienai ir garlaicīgi, bet te — vesels dzīvs rakstnieks.
Scenārijs attīstījās stingri pēc žanra klasikas: “Parastais alfons, inteliģentā pasuga”. Sākumā bija sīki lūgumi.
— Januk, man te ir radošā krīze un, kā par spīti, telefons saplīsa. Vai tu nevarētu… nu, vienkārši aizdot viedtālruni? Man saziņai ar izdevēju vajag.
Jana iedeva viņam savu veco aifonu. Aigars to pieņēma kā pašsaprotamu, pat nepajautājot, uz kādu laiku to saņem. Pēc tam sākās vizītes “uz tēju”. Aigars vienmēr nāca tukšām rokām. Nu, ne gluži tukšām — viņš nesa sevi un savus rokrakstus.
“Tu gatavo sliktāk nekā mana māte,” teica Māris un es pilnībā pārtraucu gatavot
— Materiālais ir iznīcīgs, — viņš teica, štopējot iekšā laša sviestmaizes, ko Jana bija sagriezusi galdam. — Paklausies šo nodaļu…
Un viņš lasīja. Bet Jana baroja. Viņš ēda ar tāda cilvēka apetīti, kurš sen nav redzējis normālu ēdienu. Viņš aizslaucīja visu: sieru, desu, mājas kotletes. Tajā pašā laikā viņš rauca pieri, skatoties uz Janas dzīvokļa dārgo remontu.
— Pārāk daudz patosa, Jana. Lietu pielūgsme nomāc garu. Manā dzīvoklī ir tikai galds un grāmatas. Askēze attīra.
“Askēze tev ir tāpēc, Aigar, ka tu esi bez naudas un sliņķis,” domāja Jana, pielejot viņam tēju. Bet skaļi klusēja. Eksperiments turpinājās.
Pēc mēneša Armands mainīja mainieri
— Jana, man ir tik grūti radīt vientulībā. Varbūt es padzīvošu pie tevis kādu laiku? Kamēr romānu pabeigšu? Tu taču dzīvo viena, vietas ir daudz. Bet tu būsi mana… iedvesma.
— No iedvesmas paēdis nebūsi, — pasmīnēja Jana. — Bet kurš maksās par komunālajiem pakalpojumiem?
— Ak, liecies mierā ar šīm mietpilsoņu runām, — Aigars teatrāli pārgrieza acis. — Nauda, nauda… Visur šie netīrie papīrīši. Es taču teicu: man nav svarīgi, cik tu nopelni. Es esmu tam pāri.
— Tev nav svarīgi, cik es nopelnu, jo tu plāno dzīvot uz manas naudas rēķina? — tieši pajautāja Jana.
Armands apvainojās.
— Kā tu vari? Es tev piedāvāju divu siržu savienību. Bet tu man pārmet maizes kumosu? Jā, man šobrīd ir īslaicīgas grūtības. Jā, mani nepublicē. Bet es esmu ģēnijs. Un, kad es saņemšu prēmiju, tu leposies, ka baroji mani ar kotletēm.
Jana paskatījās uz šo piecdesmitgadīgo puiku, kurš patiesi ticēja, ka pasaule viņam ir parādā tikai paša eksistences fakta dēļ. Viņam nebija nekā: ne darba, ne plānu, izņemot spokainas fantāzijas. Toties viņam bija milzīga pašpārliecinātība un patērētāja attieksme pret sievieti. Frāze “man nav svarīgi, cik tu nopelni” viņa izpildījumā nebija par cildenumu. Tā bija par dzīvošanu uz citu rēķina.
Tas bija signāls: “Es tevi nenodrošināšu. Es neieguldīšu budžetā. Es vispār neesmu par naudu, es esmu par ‘augstajām lietām’. Bet tu, tā kā esi tik piezemēta un strādā savā bankā, tad arī risini visus šos garlaicīgos sadzīves jautājumus. Pērc ēdienu, maksā par komunālajiem. Bet es tevi mīlēšu. Nu, vai arī ļaušu sevi mīlēt.”
Jana nopūtās. Eksperiments bija ievilcies un vairs nebija uzjautrinošs.
“PIN kods ir kā zobu birste” teica mans vīrs un liedza piekļuvi kartei – vīramāte paskaidroja kāpēc
— Zini, Aigar, — viņa mierīgi teica. — Tev ir taisnība. Tev nav svarīgi, cik es nopelnu. Bet man — ir svarīgi. Man ir svarīgi, lai vīrietis man blakus būtu vīrietis, nevis piedzīvotājs. Man ir svarīgi, lai viņš pats varētu sev nopirkt desu, nevis filozofēt virs mana šķīvja.
— Tu esi merkantila, — Armands iesaucās. — Tu esi tāda pati kā visas. Tev vajag maku, nevis personību.
— Nē, Aigar. Man vajag partneri. Bet tu meklē māmiņu. Ej pie mammas, Aigar. Vai pie sevis uz dzīvokli. Askēze, kā saka, attīra.
Armands aizgāja — lepns, nesaprasts un izsalcis. Droši vien aizgāja meklēt nākamo “mūzu”, kurai karinās makaronus uz ausīm par to, ka “nav svarīgi, cik tu nopelni”.
Bet Jana ielēja sev glāzi, nogrieza gabaliņu laša, ko neapēda neatzītais ģēnijs, un ieslēdza mīļāko filmu. Nākamajā vakarā, uzaicinājusi draudzeni, Jana dalījās savos novērojumos: Ja vīrietis vecumā virs 40 gadiem jums saka:
“Nauda man nav galvenais”;
“Es meklēju radniecīgu dvēseli”;
“Man ir īslaicīgas grūtības” (kas ilgst pēdējos 15 gadus);
Bēdziet, neatskatoties. Jo tālāk būs tikai sliktāk. Tālāk būs dzīve ar pāraugušu bērnu, kurš uzsēdīsies jums uz kakla, nolaidīs kājiņas un dzīs jūs uz priekšu ar savu dzejoļu sējumu, pārmetot negarīgumu, kamēr jūs strādāsiet divos darbos.
Vai jums ir gadījušās šādas “radošas personības”, kuras aiz “augstajām matērijām” slēpa parastu slinkumu un vēlmi iekārtoties uz citu rēķina?
Autobusā braucot uz Jelgavu piedzīvoju gadījumu, par kuru sapņoju 20 gadus
Eksperimenta negaidītais fināls…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
